Sen senos laikus, kur tagadējie Krišjāņi, nedzīvoja neviens cilvēks. Šeit bija tikai mežu biezoknis, tā teikt paradīze zemes virsū mežazvēriem, kuru tad arī bija liels pulks.
Tā arī gāja tā dzīve mežazvēriem uz priekšu, līdz Staburaga pakājā mītošai lāču mātei kādu pavasari piedzima divi lācēni - lāču puikas.
Kā jau brašiem puikām viņiem tika doti īsteni spēcīgi vārdi - Krišs un Jānis.
Laiks gāja uz priekšu lācēni auga arvien lielāki un draiskāki. Būdami vēl bērni viņi laiku pavadīja rotaļājoties pa visu apkārtni.
Bet kā jau lāči būdami lieli, stipri, masīvi, rotaļu laikā izbradāja lielas platības mežu un krūmāju. Kā rezultātā radās pļavas, grāvīši un upes.
Tas bija par iemeslu, ka šejienes apkārtnē varēja sākt dzīvot cilvēki, kas arī par godu abiem lāču puikām šo vietu arī nosauca par Krišjāņiem!!
Teiku tālajos 90tajos gados latviešu valodas mājasdarba ietvaros pierakstījusi Krišjāņu pamatskolas skolniece Anita Jaška (skolotāja R.Terentjeva). Stāsts Krišjāņu kultūras dzīves organizatoriem iepatikās un motīvs par Krišu un Jāni tiek izmantots regulāri dažādos pasākumos. |
|
